22.05.2018

Ņemot vērā ar katru gadu pieaugošo pasaules iedzīvotāju skaitu un līdz ar to arī saražoto atkritumu apjomu, gan vides aktīvisti, gan uzņēmēji, gan politiķi aktīvi meklē risinājumus arvien pieaugošajai atkritumu problēmai. Viens no veidiem, kā ikviens iedzīvotājs, tostarp Latvijā, var iesaistīties atkritumu apjoma samazināšanā ir to šķirošana un nodošana otrreizējai pārstrādei. Cik aktīvi Latvijas iedzīvotāji šķiro aktritumus, kādi ir būtiskākie izaicinājumi atkritumu pārstrādes nozarē un kādi irvides apsaimniekošanas uzņēmumu grupas "Eco Baltia grupa"attīstības plāni, intervijā aģentūrai LETA stāsta "Eco Baltia grupa" valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs.

Nupat apritēja 15 gadi, kopš Latvijā darbu ir uzsākusi jūsu PET pārstrādes rūpnīca "PET Baltija", kas atrodas Jelgavā. Ražotne šobrīd aizpilda 2% Eiropas tirgus. Kādi ir nākotnes plāni attiecībā uz šo rūpnīcu?

Gribētu atzīmēt, ka uzņēmums "PET Baltija" pirms 15 gadiem tika izveidots no nulles, un vieta zem saules ir pašu spēkiem izcīnīta. Nemaz tik daudziem Latvijas uzņēmumiem nozarēs, kas nav nākušas mantojumā no padomju laikiem, tas ir izdevies.

Ja runājam par nākotni un to, kas mūs uztrauc, mums svarīgi, lai tos materiālus, kas veidojas Latvijā, varētu pārstrādāt. Attīstoties atkritumu apsaimniekošanai, palielinās jauna veidu materiālu apjoms, kas nonāk pārstrādes ciklā. Vienmēr ir bijis tā, ka pirmais pārstrādāts tiek tas materiāls, kura ir visvairāk. Piemēram, PET gan apjoma ziņā ir daudz, gan to viegli sašķirot. Seko stikls, plēves, kartons, un tad ir virkne materiālu, kuri tagad sāk parādīties. Mūsu mērķis ir attīstīt pārstrādes tehnoloģijas tādā virzienā, lai varētu ar šiem materiāliem veiksmīgi tikt galā.

Attīstās šķirošanas tehnoloģijas, tostarp tas, ko varam ar robotiem sašķirot. Otra lieta, ka, piemēram, pārstrādājot PET pudeles, rodas vēl dažādi materiāli, un arī šo blakusproduktu pārstrāde attīstās. Ja sākotnēji varējām pārdot tālāk pārstrādātās PET pārslas, tad šobrīd varam pārdot arī etiķetes, korķīšus, sagranulēt smalkumus - kopumā 90% ievestās masas spējam pārvērst pārdodamā produktā. Tās ir mūsu zināšanas, kuras šeit esam attīstījuši. Ar to mēs atšķiramies no lielas daļas Eiropas konkurentu, jo no viņiem iepērkam šos blakusproduktus, un specializējamies blakusproduktu pārstrādē.

Viens no mūsu šā brīža projektiem ir orientēts uz citu - gan blakusproduktu, gan PET pārstrādi starpproduktā, ko varam vai nu pārdot, vai, piemēram, PET starpproduktu granulēt.

Ņemot vērā, ka tehnoloģijas attīstās katru dienu, parādās jauni sakausējumi, ko tas nozīmē jūsu ikdienas darbā? Cik ātri jūs spējat pielāgoties izmaiņām?

Tieši tā arī ir - PET mūsdienās vairs nav vienkārši PET. Tiek izdalīts arī PET-G, PET-A, un ir vēl visādi sakausējumi un kompozītmateriāli, kas, pirmkārt, sarežģī pārstrādes procesu - mums ir jāseko līdzi, kuras pudeles nevaram laist standarta pārstrādes procesā, jo tas ietekmēs galaprodukta kvalitāti. Rūpīgi sekojam līdzi, kā pārstrādāt materiālus, kas veido būtisku daļu no masas. Tas pats PET šobrīd ir ne tikai pudelēs, tas ir arī trauciņos, lentēs u.tml., turklāt jāatceras, ka poliestera šķiedra pēc būtības tas pats PET vien ir, tāpēc rūpīgi jāseko līdzi, kas notiek ar pamatproduktu. Paralēli tam otrā pusē ir galaprodukts - PET tā ir granula, bet attiecībā uz citiem pētām iespējas ražot kompozītmateriālus, kas kļūst arvien populārāki. Sekojam līdzi klientu vajadzībām un vērtējam, kādus materiālus varētu ražot. Pārstrādes procesā, pievienojot dažādas piedevas, ir iespējams iegūt materiālu, kur fizikālās un ķīmiskās īpašības atšķiras no galaprodukta un to var pārdot pat divas trīs reizes dārgāk.

Cik tālu ir šis plāns par kompozītmateriālu ražošanu?

Tas ir kādu brīdi virmojis gaisā, jau šogad varētu veikt pirmos testus, bet domāju, ka paies viens vai divi gadi, kamēr vienosimies par tehnoloģiju un jaunas līnijas izveidi vai industrializēsim pieeju šādu produktu ražošanai.

Kas varētu būt galvenie noieta tirgi? Latvijā, šķiet, pieprasījums varētu būt mazs.

Latvijā tas īsti nav nevienam vajadzīgs, bet Skandināvijā, tuvajā Eiropā gan, tāpat tie varētu būt jau esošie klienti.

Lai to visu darītu, Latvijā jums noteikti atkritumu nepietiek un atkritumus arī importējat.

Izmantojam visu, kas Latvijā pieejams, bet to, kā pietrūkst, importējam klāt. Ņemot vērā Ķīnas lēmumus, šobrīd Eiropā ir materiālu pārbagātība, atliek vien izvēlēties, uz kuriem materiāliem vēlamies "spiest".

Kas ir tālākā valsts, no kuras importējat atkritumus?

Tālākais ir Centrālamerikas reģions. Atkritumu tirgus ir globāls, mēs paši kartonu esam eksportējuši pat uz Panamu. Jāsaprot, ka banānu konteineri uz šejieni tiek atvesti pilni, bet atpakaļceļā dodas tukši, līdz ar to ir iespējas izmantot transportu.

Pirms diviem gadiem sacījāt, ka polimēru cenas ir ļoti zemas, līdz ar to varētu neatmaksāties pārstrāde. Kāda situācija ir šobrīd?

Krīze mums deva iespēju kreatīvi paskatīties uz procesiem. Pirms gadiem diviem bija zemākais punkts, kad naftas cena par barelu bija 29-40 eiro. Tas mums deva motivāciju meklēt iekšējās rezerves, un mēs iemācījāmies pārstrādāt un arī pārdot daļu no tiem materiāliem, kas iepriekš mums bija ražošanas atkritumi. Līdz ar to mēs ražošanas atlikumu apjomu esam samazinājuši līdz minimumam.
Šobrīd polimēru cena līdz ar naftas cenu svārstībām bija pakāpusies, bet jāsaprot, ka Eiropas tirgus ir globālā tirgus dalībnieks. Ja Ķīnā uzliek aizliegumu importēt atkritumus, tad tirgus mainās dramatiski.

Ķīna šobrīd ir piemērojusi šādu aizliegumu?

Jā, tā vairs neimportē atkritumus pārstrādei, sākot no kartona, beidzot ar polimēriem un riepām.

Viņi plāno koncentrēties tikai uz savā valstī saražoto?

Tur tomēr ir 1,3 miljardi iedzīvotāju, līdz ar to pietiek savu atkritumu, ko pārstrādāt. Jāatzīst, ka vienu brīdi Ķīna bija kā pasaules miskaste. Darbaspēks tur neko nemaksā, vides piesārņojuma kritēriji - minimāli, līdz ar to, protams, tika importēti atkritumi no visas pasaules.

Turpinot par pārstrādi Latvijā, esat nobrieduši stikla pārstrādes rūpnīcai. Kas varētu tai sekot?

Šobrīd lielākais projekts mums ir riepu pārstrādes rūpnīca. Esam jau pilnveidojuši riepu savākšanas tīklu, iegādājušies virkni nepieciešamās tehnikas. Šā brīža statuss ir tāds, ka esam pasūtījuši iekārtas, un to uzstādīšana varētu būt trīs mēnešu projekts. Daļa iekārtu jau šomēnes būs klāt, varēsim sākt uzstādīšanas darbus, savukārt gala produkta ražošanu plānojam uzsākt līdz gada beigām.

Pirmais posms būs sagatavot izejmateriālu un pēc tam uz pilnu slodzi veikt ražošanu. Ražošanas produkts būs granulas, ko varēsim pārdot. Galaproduktā plānojam ražot infrastruktūras objektiem celtniecības materiālus - paklājus, nomalītes, konusus. Principā jebkas, kas attiecīgajā brīdī ir eksportējams.

Vai esat jau saņēmuši atļauju no Valsts vides dienesta (VVD) pārstrādes rūpnīcas izveidei?

Esam saņēmuši VVD atļauju, un jāsaskaņo plāns ar Tukuma novada domi. Iecerētās ražošanas telpas jau ir mūsu īpašumā, zeme arī. Esam darba procesā.

No vietējiem iedzīvotājiem nav bijušas sūdzības par plāniem attiecīgajā vietā veidot riepu pārstrādes rūpnīcu?

No vietējiem iedzīvotājiem sūdzības ir bijušas, bet katrā ziņā ir citas pašvaldības, kas jau ir zvanījušas un aicinājušas mūsu rūpnīcu veidot tajās. Ja nu Tukuma novada dome mūsu ieceri noraidīs, tad iesim uz to pašvaldību, kur mūs gaida.
Jāatzīmē, ka Latvijā ir pašvaldības, kuras, izlasot ziņu, ka mēs gribam organizēt kādu pārstrādi, ražošanu, pašas zvana un piedāvā to darīt viņu teritorijā. Tas ir pozitīvs pavērsiens, ka pašvaldībām mainās domāšanas veids. Tās ir sapratušas, ka ir nepieciešamas jaunas rūpnīcas, ražotnes, kas spēj nodarbināt cilvēkus ārpus standarta lietām, kā lauksaimniecība, mežsaimniecība u.tml.

Cik jaunas darba vietas paredzēs šis projekts?

Līdz 10.

Un kādas ir paredzētas investīcijas?

Kopumā divu gadu laikā šī projekta realizācijā varētu tikt ieguldīti aptuveni 3,5 miljoni eiro. Tieši šogad tie varētu būt 2,5 miljoni eiro.

Kādi vēl ir investīciju plāni jums šim gadam?

Šo gadu jau esam sākuši ar virkni lielu investīciju - esam dubultojuši granulēšanas jaudu, kā arī uzstādījuši starpproduktu ražošanas līniju, kas vēl pilnībā jānoslogo un jāaprobē ražošanas tehnoloģijā. Šī gada laikā vēl ir plāns par mūsu polimēru pārstrādes rūpnīcas modernizāciju, ņemot vērā tirgus tendences.

Pieminēju jau stikla šķirošanas pārstrādi, un starpproduktu ražošana vēl ir projektēšanas stadijā. Tam esam dabūjuši Eiropas līdzfinansējumu, bet vēl ir jāizsludina iepirkums par iekārtu iegādi. Tikko būs izpratne par ražošanas procesu, varēsim pārprojektēt telpas un domāt par projekta ieviešanu.

Par stikla pārstrādi runājot, pēc jūsu kolēģa teiktā, Latvijas tirgū gada laikā nonāk gandrīz 55 000 tonnu stikla taras, bet tikai 36 000 tonnu nonāk otrreizējā pārstrādē. Kur paliek pārējais apjoms?

Tad, kad stikls nonāk sadzīves atkritumu plūsmā, tas tiek sasists smalkās lauskās un caur bioloģiskajiem atkritumiem nonāk poligonos. Stikla pārstrādes rūpnīcas kontekstā lielais mērķis šogad ir būtiski palielināt stikla konteineru skaitu Latvijā. Esam sākuši kampaņu par 1000 konteineru izvietošanu, un pirmie konteineri jau ir devušies uz pašvaldībām. Tas ir ilgtermiņa projekts, lai mainītu cilvēku attieksmi un mudinātu šķirot stiklu atsevišķi.

Konteinerus piedāvājat izvietot visā Latvijā vai koncentrējaties uz noteiktām vietām?

Piedāvājums ir visām Latvijas pašvaldībām.

Kāda ir interese?

Šobrīd ir pieteikušās 25 pašvaldības, bet konteineri jau ir nogādāti Aglonā, Iecavā, Bauskā, Aizkrauklē un Garkalnē. Atsaucība ir ļoti liela, tas patīkami pārsteidz.

Jāatzīst, ka sākotnēji dažu pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas operatori mūsu akciju uztvēra ar aizdomām, ka viņiem kaut ko ņem nost. Bet mēs neko neprasām pretī. Stikla šķirošana ir sarežģīts un dārgs process, un mazam operatoram to pašam darīt nav jēgas. Mēs esam gatavi iedot konteinerus, paši tos apkalposim, izvedīsim. Sadarbojamies ar pašvaldību, lai pilnveidotu sistēmu un pašvaldības iedzīvotājiem būtu iespēja šķirot stiklu.

Cik bieži stikla konteinerus varētu izvest?

Prakse liecina, ka stikla konteiners varētu piepildīties mēneša laikā, īpaši apmeklētās vietās varbūt būtu jāved divas reizes mēnesī. Projekts tiek veikts sadarbībā ar Latvijas Universitāti, lai arī statistiski izpētītu, kurā vietā stikla konteineri vislabāk tiek piepildīti. Gala rezultātā mums būs zinātniski optimizēta stikla konteineru savākšanas sistēma. Ja būs kāda ļoti laba vieta, tad tur mēs uzstādīsim vēl kādu konteineru. Mums jau šobrīd ir vietas, kur ir divi trīs stikla konteineri, jo iedzīvotāji ir ļoti aktīvi. Iedzīvotāju domāšana mainās, un viņi ir gatavi vairāk šķirot.

Runājot par iedzīvotāju domāšanu, jūsu biroja priekštelpā izvietoti vairāki plakātiņi par atkritumu šķirošanu, tostarp tajos norādīts, ka 83% iedzīvotāju uzskata, ka atkritumi ir jāšķiro, bet tikai nedaudz vairāk par 50% to reāli dara.
Tas ir saistīts ar infrastruktūras pieejamību. Piemēram, Rīgā dzīvo 50% Latvijas iedzīvotāju, bet šķirošanas infrastruktūra ir vāji attīstīta. Taču jau Pierīgā, kur ir veikti jauni iepirkumi par atkritumu apsaimniekošanu, visur kā neatņemama sastāvdaļa ir prasība par dalītās vākšanas konteineriem, infrastruktūru pakalpojumi, tostarp bioloģisko atkritumu savākšanai.

Kā kopumā vērtējat iedzīvotāju zināšanas par atkritumu šķirošanu? Vai saprot kāpēc un kā to pareizi darīt?

Pirms 17 gadiem sākām ļoti intensīvi strādāt ar jauno paaudzi un skolēniem. Tā laika skolēni šobrīd jau ir kļuvuši par pieaugušiem cilvēkiem. Jaunatnes segmentā - 20-30 gadus veciem cilvēkiem - atkritumu šķirošana ir diezgan saprotama lieta, viņi zina, ka nevajag mest pa mašīnas logu ārā kafijas krūzītes un izsmēķus. Vecākajā segmentā kultūru mainīt ir grūtāk, bet redzam, ka vidējais no mājsaimniecības dalīti savāktais iepakojumu apjoms pieaug katru gadu.

Pagājušajā gadā tika ieviests nodoklis nešķirotiem atkritumiem, lai veicinātu atkritumu šķirošanu, jo dalītie atkritumi ar nodokli netiek aplikti. Kā tirgus to ir uzņēmis?

Tam būs ilgtermiņa efekts. Atkritumu savākšanas pakalpojums ir ieguvis vairākas dimensijas. Ja iepriekš iedzīvotāji maksāja vienkārši par viņu konteinera iztukšošanu un tā satura nogādāšanu poligonā, tad šobrīd tam pa vidu ir izveidota dalītās vākšanas infrastruktūra. Lai iedzīvotāji varētu šķirot savus atkritumus, ir ieviestas automātiskās šķirošanas līnijas, kas atkritumus vēl pāršķiro pirms noglabāšanas, bet noglabāšana ir pats gala brīdis. Respektīvi, ja iedzīvotāji šķiro atkritumus, sadārdzinājums viņiem ir ļoti neliels, bet, ja nešķiro - tad, protams, viņi maksā par to, ka viņu atkritumi nonāk izgāztuvē, jo viņu atkritumi ir gan smagāki, gan biežāk jāizved. Ja iedzīvotāji šķiro, izmanto nodrošināto bezmaksas infrastruktūru, atkritumu apjoms, kas jādeponē, ir maziņš, līdz ar to viņiem mazāk jāmaksā.

Kā ir ar izpratni, ka šķirojot būs mazāk jāmaksā?

Arī tai ir augšupejoša tendence.

Runājot par svariem, jūsu konkurenti "Clean R" Jūrmalā ir ieviesuši jaunas tehnoloģijas - atkritumi tiek svērti un iedzīvotājiem rēķins tiek piestādīts, rēķinot savākto atkritumu svaru. Vai arī jūs plānojat sekot viņu piemēram?

Arī mums ir mašīnas, kas ir aprīkotas ar svariem. Ja attiecīgā pašvaldība to prasa, arī mēs esam gatavi to ieviest. Vienlaikus jāpiebilst, ka esmu runājis ar Jūrmalas iedzīvotāju, kuram šobrīd maksa par atkritumu apsaimniekošanu tiek aprēķināta pēc svara, un rēķins ir ievērojami pieaudzis. Ja pirms svaru ieviešanas rēķins bija 7,55 eiro, tad pēc svaru ieviešanas - 12 eiro mēnesī. Tas norāda, ka ne vienmēr risinājums, kuru ir izdomājusi pašvaldība, rada ieguvumu iedzīvotājiem. Principā visi Jūrmalas iedzīvotāji šobrīd maksā par 60% vairāk par atkritumu izvešanu, lai gan pakalpojums pēc būtības nav mainījies. Šis konkrētais cilvēks ir pārsteigts par tik lielu rēķina pieaugumu, jo maksimāli šķiro atkritumus.

Kā kopumā vērtējat konkurenci Latvijā atkritumu savākšanas segmentā?

Manā skatījumā atkritumu tirgus Latvijā ir ļoti efektīvs. Visos iepirkumu konkursos ir vismaz divi pretendenti.

Pārsūdzību apjoms nav pieaudzis?

Pārsūdzību apjoms ir samazinājies. Sadarbībā ar Iepirkumu uzraudzības biroju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju ir izstrādāti standartizēti konkursa nolikumi. Tās pašvaldības, kas ir ieinteresētas efektīva pakalpojuma iegūšanā, to izmanto. Tādas pašvaldības kā Saldus un Brocēni, kas izvairās no atklātiem iepirkumiem, mēģina visvisādi izvairīties no operatora maiņas un liek iedzīvotājiem baudīt nekvalitatīvu pakalpojumu, kas neatbilst likuma prasībām, tā arī turpina eksistēt. Minētās pašvaldības laikam ir rekordistes tajā, cik reižu ir pārcelti, atcelti un visādi citādi negadījumi notikuši ar konkursiem. Mūsu uzraudzības iestādēm te būtu vieta paskatīties, kas tur notiek.
Tāpat Ogre nekādi nespēj saorganizēt kvalitatīvu konkursu, neskatoties uz pieejamo dokumentāciju utt. Pārējās pašvaldībās procesi iet uz priekšu, konkursi notiek, iedzīvotāji maksā mazāk vai vairāk, bet saņem kvalitatīvu pakalpojumu. Vienlaikus Saldus un Brocēni, neskatoties uz to, ka apsaimnieko atkritumus neatbilstoši normām un vienkārši izgāž purvā, viss turpinās tādā pašā stilā.

Vai, jūsuprāt, Latvijā būtu vieta jaunam spēlētājam? Vai arī tirgus jau ir gana piesātināts?

Kā jau teicu, tirgus ir visai efektīvs. Latvijā iedzīvotāju skaits nepalielinās, bet tieši otrādi - samazinās, atkritumu apjoms līdz ar to arī samazinās. Ja pirms desmit gadiem, pēc oficiāliem statistikas datiem, runājām par 800 tūkstošiem tonnu, tad tagad tie ir 600 tūkstoši tonnu. Patiesībā virkne rūpnīcu nesaņem tik daudz materiāla, kādam apjomam tās tika uzbūvētas. Teikšu godīgi - ļoti šaubos, ka šeit varētu ienākt jauni spēlētāji, jo atkritumu apjoms ir stagnējošs. Arī Lietuvā un Igaunijā operatoru darbības rādītāji pieaug tikai tad, ja pieaug deponēšanas nodoklis u.tml. Tāpat mūsu atkritumu apsaimniekošanas segmentā pieaugums ir tad, ja spējam kaut ko atšķirot, pārdot un eksportēt, jo absolūtais kubikmetru skaits samazinās. Lai gan atkritumu apsaimniekošanas maksa it kā pieaug, šajā biznesā peļņas normām pieaugt nav pamata, jo visu laiku priekšā un aizmugurē ir konkursi. Tikko sāc pelnīt, četri pieci gadi ir pagājuši, un atkal jāstartē konkursā, kurā jāstartē ar zemāko iespējamo cenu, tāpēc jāmeklē iekšējās rezerves.

Un kāda ir konkurence atkritumu pārstrādes jomā?

Ik pa laikam izskan skaļi paziņojumi, ka kāds uzņēmums atvērs jaunas pārstrādes iekārtas. Jelgava, šķiet, ir čempione šajā ziņā. Tad ukraiņi atvēra uzņēmumu un atstāja 500 tonnas nepārstrādātu mēslu kādā angārā, nupat bija paziņojums no Valgundes pagasta par rūpnīcām. No vienas puses, mēs priecājamies par jaunām rūpnīcām, jo tas pievērš uzmanību, ka Latvijā notiek atkritumu pārstrāde, bet diemžēl reti kurš, lai neteiktu neviens, ir sasniedzis industriālus līmeņus ārpus investīciju apgūšanas. Tā, šķiet, ir šī žanra klasika - redzot, ka mums labi iet, atrast investoru, kas ir gatavs atbalstīt kādu ideju, savākt naudu, un uzņēmums pēc tam nesanāk… Pārstrādes nozares problēma ir tā, ka tev ir jābūt ļoti lielam un spēcīgam, lai varētu ielauzties Eiropas tirgū. Piemājas saimniecības režīmā nevari pārstādāt 50 tonnas materiāla. Atšķirība izmaksu ziņā starp rūpnīcu, kura pārstrādā 200, 500 vai 1000 tonnas, ģeometriski samazinās. Ja gribi būt konkurētspējīgs, tev ir jāpārstrādā liels apjoms, ja gribi atbilst vides prasībām - vajag savas attīrīšanas iekārtas neatkarīgi no rūpnīcas izmēra. Dienas beigās lielas rūpnīcas izbūve nozīmē lielas investīcijas un lielu atbildību, un tev ir jābūt gan izejmateriālam, gan realizācijas galam.

Pēc 15 gadiem šajā biznesā varu apgalvot, ka ļoti apšaubu, ka Latvijā polimēru pārstrādē būs jauni lieli spēlētāji. Izejvielas globālajam tirgus šeit praktiski nav, tā ir jāimportē.

Segments, kurā varētu parādīties kādi spēlētāji, ir kartona pārstrāde, bet tur nekas nenotiek. Līgatnes papīrfabrika bankrotēja, viss materiāls tiek eksportēts. Nākotnē, iespējams, kādas stikla pārstrādes rūpnīcas varētu rasties vai metāla segmentā, bet atkal jāņem vērā, ka esam globālā tirgus dalībnieki. Viena rūpnīca, kas lai gan varbūt ir milzīga Latvijā, ja nav reģiona līdere, Eiropā tā vispār būs nekas. Un, ja tā nebūs reģiona līdere, tai būs grūti izdzīvot materiālu pieejamības dēļ. Nevar atvest atkritumus no Marsa.

Ir atsākušās diskusijas par depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā. Tāpat kā iepriekš - vieni ir par, citi pret. Kurā pusē esat jūs un kāpēc?

Mūsu pozīcija nav mainījusies, ka Latvijā depozīta sistēma nav vajadzīga. Depozīta sistēma faktiski ir, tā teikt, "OIK 2" lieta. Uz papīra tā skaisti izskatās, pasaulē ir valstis, kurā tā strādā, bet jautājums ir par to, kas Latvijai šobrīd patiešām vajadzīgs. Ja mēs skatāmies uz atkritumu apsaimniekošanas piramīdu, kas idejiski varētu būt līdzīga Maslova piramīdai, tad depozīts ir piramīdas augšgalā - ārkārtīgi dārga un atsaucas uz mazu daļu.
Ja paskatītos uz šo jautājumu no valstiskās atbildības perspektīvas, no politiskās izpratnes viedokļa, būtu jāsaprot, kas Latvijai ir svarīgi, un Latvijai šobrīd viens no lielākajiem izaicinājumiem ir bioloģisko atkritumu pārstrāde - šķirošana, atsevišķa pārstrāde un tehniskā komposta izveide. Tas absolūtos skaitļos būtu desmitreiz lielāks apjoms nekā viss depozīts kopā, bet finansējuma tam praktiski nav. Bet runa nav tik ļoti par finansējumu kā par sistēmu kopumā. Depozīta sistēma būtu paralēla sistēma esošajai atkritumu apsaimniekošanā. Un par šo jautājumu iedzīvotāji tiek maldināti. PET, kas nonāk sadzīves atkritumos, nonāk uz automātiskās šķirošanas līnijas pie Rīgas, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, un pretī stāv robots, kas izlasa visas PET pudeles no sadzīves atkritumiem, turklāt vēl čaklāk, nekā mēs savās mājās spējam visi kopā tās sašķirot. Protams, ir kādi reģioni, kur nav automātisko šķirošanas līniju, bet šajos reģionos būs arī megaproblēmas izveidot depozīta sistēmu. Latvijas īpatnība ir tā, ka mums ir ļoti reta apdzīvotība atsevišķos reģionos. Cilvēkiem šobrīd uz skolu ir jābrauc, un atkritumus būs ar mieru vest uz pilsētu? Jābūt reāliem, virkni cilvēku lauku reģionos šobrīd apkalpo autoveikals. Vai tas vadās līdzi depozīta automātu? Uzreiz būs vieta pelēkajam sektoram - paņems iepakojumu no iedzīvotājiem par diviem centiem, automātā paši nodos par četriem centiem utt. Kas to kontrolēs? Neviens.

Runājot par pašu sistēmu, redzam Lietuvas piemēru. No katras pudeles, ko ieliekam Lietuvas automātā, 1,5 centi aiziet Norvēģijas kompānijai, par sistēmas uzturēšanu. Skaidrs, ka aiz šīs sistēmas slēpjas Norvēģu lobijs, kas te bijis gadiem. Iepriekš bija vēlme apgūt Eiropas naudu caur šīs sistēmas ieviešanu, bet tas neizdevās, tad tagad tiek piedāvāta jauna sistēma - maksāsim nevis koģenerācijas stacijām, bet norvēģiem par to, ka dāsni iedevuši palietot šo sistēmu. Ja tie vēl būtu Latvijā izdomāti un saražoti automāti, kuru ražošana nodrošinātu 200 darba vietas, lieliski! Taču šajā gadījumā nopirksim kaut ko, izsviežot naudu vējā. Kam tas ir vajadzīgs? Tāpat kā šobrīd tiek runāts par OIK atcelšanu, pēc 10 gadiem runāsim par depozīta sistēmas atcelšanu? Ir pseidovides aizstāvji, kas šo sistēmu proponē, bet, paskatoties šo biedrību izmaksās, ir skaidrs, ko tās pārstāv, tās saņem mērķdotācijas, lai lobētu šo projektu.

Cik liela daļa no savāktajiem atkritumiem šobrīd ir bioloģiskie atkritumi?

Kopumā no savāktajiem atkritumiem 25% ir otrreiz pārstrādājams iepakojums, ko var šķirot, 25% - ir bioloģiskie atkritumi, 12% ir videi bīstamie atkritumi, piemēram, riepas, eļļas u.c., un vēl 38% - gan RDF, gan citi sadzīves un ražošanas atkritumi.

Iepriekš esat minējis, ka tehnisko kompostu, ko iegūst, pārstrādājot bioloģiskos atkritumus, Itālijā izmanto ceļu būvē.

Jā! Latvijā tam pagaidām nav pielietojuma. Šajā ziņā pietrūkst zaļā iepirkuma regulējuma. Ja mums būtu attīstīts zaļais iepirkums, tad ceļu būvniecībā vai infrastruktūras objektu būvniecībā varētu noteikt, ka zālājs jāsēj nevis melnzemē, bet tehniskajā kompostā. Ceļmalās nav nekādas atšķirības, vai zālājs ir sēts melnzemē vai tehniskajā kompostā, kas pēc būtības ir neitralizēta melnzeme. Tad nebūtu no kāda karjera jārok melnzeme. Ceļmalas ir pirmā vieta, kur varētu izmantot tehnisko kompostu, jo mikroskopiski stikla piemaisījumi tur noteikti netraucē.

Nav izpratnes par to, kas ir tehniskais komposts un ko ar to varētu darīt?

Domāju, ka pietrūkst motivācijas un pamatojuma to lietot, jo tādējādi būtu jākārto iepirkuma dokumentācija un procedūras, kā arī jārada ekonomiskais pamatojums to lietot. Ja melnzemes iegūšanai piemērotu dabas resursu nodokli, piemēram, 10 eiro apmērā, tad, protams, būtu lielāka motivācija izmantot tehnisko kompostu. Šobrīd melnzeme daudziem nešķiet īpašs resurss, bet, piemēram, lauksaimniecībā tā ir milzīgs resurss, it īpaši nepiesārņota.

Šobrīd Latvijā tehniskais komposts vispār kaut kur tiek ražots?

Tas ir olas-cāļa tipa jautājums. Nav problēmu ražot tehnisko kompostu, bet tas šobrīd netiek izmantots tādos apjomos. To izmanto tā paša poligona ietvaros, pārklājot vecās šūnas. Ceļu būvē vēl nezinu nevienu piemēru, bet noteikti tuvojamies šim brīdim.

Ja šāds tirgus Latvijā pavērtos, jūs arī gribētu tajā iesaistīties?

Mums vairāk interesē eksportspējīgi produkti ar augstu pievienoto vērtību. Tehniskā komposta ražošana vairāk vai mazāk ir poligonu bizness, bet ir svarīgi šo jomu sakārtot, lai aprites ekonomikas koncepts strādātu vēl labāk.

Pagājušā gada nogalē Eiropas Savienības Padome vienojās, ka līdz 2035.gadam tikai 10% no sadzīves atkritumiem drīkstēs noglabāt atkritumu poligonos. Cik reāls mērķis tas ir Latvijai?

Tas ir reāls mērķis. Pēdējos divus gadus intensīvi esam nodarbojušies ar šķirošanas tehnoloģiju attīstīšanu, un no 10 poligoniem 4-6 šķirošanas rūpnīcas jau ir pietiekami augstā līmenī. Mūsdienās šķirošanas tehnoloģijas ir plaši pieejamas, jautājums ir par to, vai ir pietiekams finansējums rūpnīcu modernizācijai. Taču acīmredzot būs nepieciešama kāda reforma, jo, samazinoties cilvēku skaitam, uzbūvēt pilnvērtīgu šķirošanas rūpnīcu poligonā, kurā gadā ienāk 20-30 tūkstoši tonnu atkritumu, būs ļoti sarežģīti. Manā skatījumā Latvijā pārskatāmā nākotnē būs jāsamazina poligonu skaits līdz 4-5, tad šajos 4-5 poligonos uzbūvēt lielus pārstrādes kompleksus, kas var visu sašķirot, sastrādāt kompostu, RDF, atmaksātos.

Lai šis mērķis būtu sasniedzams, šobrīd ir divas pamattēmas, kas nav nosegtas, un viena no tām ir jautājums par dedzināmo frakciju. Bez tās mēs nekādi nevarēsim iztikt, bet jautājums, kas un kā to veidos. Latvijā sadedzināmā masa šobrīd ir aptuveni 100 tūkstošu tonnu robežās. Otra tēma ir bioloģisko atkritumu pārstrādes rezultātā radušā komposta izmantošana. Vēl ir netīro polimēru pārstrādes jaudas, bet pie šī jautājuma mēs cītīgi jau strādājam. Ja šie jautājumi ir nosegti un pārstrādājamais materiāls reāli tiek pārstrādāts, tad lielā mērā diapazons būs noklāts.

Dedzināmā frakcija veido sesto daļu no kopējā atkritumu apjoma?

Vismaz sesto daļu, tas ir atkarīgs no šķirošanas tehnoloģijas. Arī 100% var sadedzināt, jautājums, kādu ceļu mēs izvēlamies - vai nu dedzinām RDF, kas pārsvarā ir priekššķirotie polimēru atkritumi, vai mēs dedzinām visus atkritumus. Piemēram, Igaunija dedzina visus atkritumus. Šaubos, vai ir jēga dedzināt bioloģiskos atkritumus, tie arī ir jāatgriež atpakaļ pārstrādē. Dedzināt slapjas banānu mizas ir, tā teikt, pilnīgi garām.

Vai RDF šobrīd Latvijā aiziet tikai uz "Cemex" rūpnīcu Brocēnos, vai arī ir vēl kāda ražotne?

Jā, Brocēnos kaut kas tiek dedzināts, bet tas nav viņu pamatbizness.

Šajā segmentā jūs gribētu iesaistīties?

RDF kā blakusprodukts veidojas mūsu šķirošanas procesā. Viennozīmīgi tas ir mūsu 3-4 gadu redzējumā, bet tas noteikti nav šā gada projekts. Izvērtējam dažādas tehnoloģijas, jo tādu ir ļoti daudz, sākot no gazifikācijas. Vienlaikus jāatzīst, ka, ņemot vērā esošo elektroenerģijas sistēmu, investīcijas šajā segmentā tiktu uztvertas ļoti saasināti. Kamēr nebūs atrisināts jautājums ar OIK - būs vai nebūs, ja būs – kādā formātā, kādi būs nosacījumi attiecībā uz zaļo enerģiju - vai varēsim to tirgot brīvajā tirgū utt. -, tikmēr investēt desmitus miljonu nav jēgas. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums.

Minējāt, ka nākotnē Latvijā poligonu skaitam vajadzētu samazināties līdz četriem pieciem. Cik gadu jautājums tas ir?

Domāju, ka pie poligonu reformas nonāksim straujāk, nekā šobrīd plānojam. Dažos reģionos iedzīvotāju skaits ir stabilizējies, bet dažos turpina samazināties, un vienkārši, pieaugot Eiropas spiedienam attiecībā uz deponēšanas samazināšanu, nebūs kur likties. Vidēji piecu gadu laikā šī reforma būs jāveic.

Droši vien būs gaidāma pretestība, kāpēc viens poligons jāslēdz, bet otrs jāpatur.

Protams. Bet nonāksim pie tā, ka virkne poligonu vienkārši vairs nevarēs nodrošināt savu eksistenci. Ja tu atkritumus nešķiro un jāmaksā dārgā deponēšanas maksa, vienā brīdī iestāsies ekonomiskais efekts, ka tev atkritumus būs izdevīgāk aizvest uz kaimiņu poligonu nekā maksāt nodokli un deponēt savējā. Attiecīgi būs spiediens uz pašvaldību, jo iedzīvotāji negribēs maksāt, bet tikko negribēs maksāt, domās, kur likt atkritumus. Un tad jau ir divi varianti - vai nu vienkārši gāzīs mežā, vai pašvaldības vadība sapratīs situāciju un politiskais lēmums par sava poligona aizvēršanu būs balstīts uz ekonomiskiem apsvērumiem.

Pagājušajā gadā ļoti aktualizējās jautājums par nelegālajām atkritumu izgāztuvēm. Pagājušā gada vidū sacījāt, ka ir īstais brīdis, lai veiktu rūpīgu normatīvo aktu analīzi un saprastu, kas būtu jāpilnveido, lai Latvijā neveidotos apkārtējo vidi un iedzīvotāju veselību apdraudošas nelegālās atkritumu krātuves.

Kaut kas ir darīts?

Varam atzīmēt VVD darbu, kas ļoti nopietni pieķērās šīs jomas izpētei un aizvēra virkni uzņēmumu, kas nodarbojās ar nelegālām lietām. Šobrīd asociācijas līmenī cieši strādājam ar VVD, lai pilnveidotu uzskaites sistēmu, jo ir nācis ierosinājums uzskaitīt visas kravas, lai varētu nodrošināt kontroles, pārbaudes u.tml. un attiecīgi izvairītos no tādiem gadījumiem, kā pērn izskanēja.
Tāpat Jūrmalas gadījums parādīja, ka kooperācijai starpvalstu līmenī ir jābūt lielākai. Sagaidāms, ka tā pilnveidosies.

Par "Eco Baltia grupa" runājot, ar kādiem rezultātiem ir noslēgts pagājušais gads?

Drīzumā būs akcionāru sapulce. Mēs noteikti esam piedzīvojuši izaugsmi pārdošanas apjomu ziņā, tas ir saistīts arī ar kapacitātes pieaugumu. Par peļņas rādītājiem varēsim runāt pēc pārskata apstiprināšanas. Arī šogad sagaidām tādu pašu tendenci - apgrozījuma pieaugumu. Vai mums izdosies audzēt arī peļņu, to rādīs laiks, jo šogad mums ir plānota virkne investīciju. Pirmajā gadā, kad tiek sākts kaut kas jauns, amortizācijas sitiens ir spēcīgs, kamēr ieņēmumu sadaļā tas vēl neparādās.

Pirms diviem gadiem sacījāt, ka nedaudz ir samazinājies sadzīves atkritumu apjoms un līdz ar to ir bažas par ekonomikas stagnāciju. Kāda situācija ir šobrīd?

Atkritumu apjoms turpina nedaudz samazināties, vienkārši līdz ar cilvēku skaita samazināšanos. Jaunas lielas ražotnes neparādās, varbūt nedaudz pieaug vietējais patēriņš, taču ilgtermiņā kopējais atkritumu apjoms noteikti turpinās samazināties.

Runājot par makroprocesiem, ņemot vērā sankciju politiku, banku aizvēršanu, skrūvju piegriešanu transporta nozarei, neredzu, kā mēs varētu izvairīties no, ja ne gluži krīzes, tad vismaz izaugsmes samazināšanās.