08.07.2016

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma Eco Baltia valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs šajā nozarē darbojas jau 16 gadu. Viņš ir pārliecināts, ka jauniešiem ir jārada tāda vide un iespējas, lai viņi izvēlētos mācīties un palikt Latvijā, nevis doties studēt uz ārzemēm. Valstij, viņaprāt, lielāka uzmanība būtu jāpievērš izglītības jautājumiem.

Kā šobrīd klājas uzņēmumam Eco Baltia?

Laikam jārunā par konkrētiem skaitļiem. Mums iet starp ļoti labi un izcili. Ņemot vērā to, kas šobrīd notiek Latvijā, pagājušais gads Eco Baltia grupas uzņēmumiem, lai gan iesākās ļoti grūti, galu galā bija ļoti veiksmīgs. Var teikt, ka tas bija labākais gads uzņēmuma vēsturē no apgrozījuma viedokļa, kas sasniedza 45,5 milj. eiro, arī peļņa bija faktiski rekordliela - 2,78 milj. eiro. Sasniegtie finanšu rezultāti apliecina grupas uzņēmumu efektivitāti un stabilo izaugsmi, kas ir mērķtiecīga darba rezultāts, lai celtu mūsu konkurētspēju atkritumu apsaimniekošanas nozarē, saglabājot stabilas līderpozīcijas un piedāvājot augstas kvalitātes pakalpojumus. Galvenais ir neieslīgt patmīlībā par to, ka viss ir baigi forši, un atslābināties.

Kas ir šo panākumu atslēga?

Tā noteikti ir Eco Baltia grupas komanda. Mūsu uzņēmumu raksturo vertikālā integrācija, proti, ir vairāki uzņēmumi, kas cits citu papildina un tāpēc nemierīgos tirgus apstākļos ir vieglāk pārvarēt bedres. Ir gan sezonālās tirgus bedres, piemēram, Krievijas embargo ietekmē mūs ļoti tieši, jo viss transports kļūst sarežģīts un dārgs. Tāpēc, ja uzņēmums ir daudzšķautņains, ir svarīgi, lai būtu laba vadības komanda, un katrā posmā ir savs vadītājs, kas spēj tikt galā ar problēmām. Tādā ziņā mums ir izdevies šādu komandu izveidot, un pa šiem gadiem ir uzkrāta liela pieredze. Holdinga struktūras priekšrocība ir tā, ka uzņēmumiem ir labi un ir slikti laiki, bet ar tā saucamajiem team building (komandas saliedēšanas - DB) pasākumiem, ko regulāri organizējam vadošajiem darbiniekiem, varam dalīties pieredzē.

Kādi plāni ir tuvākajai un arī tālākajai nākotnei, domājot par uzņēmuma attīstību, lai veiksmīgais stāsts turpinātos?

Esam sapratuši savu konkurētspējas priekšrocību, kas ir padziļinātas zināšanas, it īpaši - polimēru pārstrādē un tehnoloģisko iekārtu uzbūvē, komplektācijā un pareizo līniju veidošanā. Skaidri redzam, ka mūsu mērķis ir attīstīt jaudas, kurās ir iespējams ražot eksportspējīgus produktus. Jau pērn daudz investējām šajā jomā, uzbūvējām, es atļaušos teikt, Latvijā modernāko sadzīves atkritumu šķirošanas rūpnīcu, kas atrodas Grobiņā. Vidēji šādās līnijās var šķirot 5-7% izejvielu, bet mūsu līnijās šis procents ir 12, bet mēs ejam uz to, lai sasniegtu 15% atzīmi. Tas nozīmē, ka tiek atgūts viss, ko faktiski var pārstrādāt. Tad mēs nonākam pie nākamā ļoti interesantā jautājuma, jo ir ļoti daudz materiālu, ko ir jāspēj pārstrādāt, un te varam likt lietā savas zināšanas polimēru pārstrādē. Šobrīd procesā ir jaudīgākas līnijas uzstādīšana, proti, paplašinām rūpnīcu РЕT Baltija Jelgavā. Tas dotu klāt apmēram vienu trešdaļu jaudas, līdz ar to, ja PET Baltija tirgus daļa Eiropā bija 1,6%, tad pēc jaudu palielināšanas tā varētu būt 2,5%. Nelielai valstij un nelielam uzņēmumam Jelgavā tas ir diezgan iespaidīgs sasniegums. Arī rūpnīca Nordic Plast Olainē ir nostiprinājusi pozīcijas kā viens no lielākajiem polimēru pārstrādes uzņēmumiem Baltijā. Pirms pāris gadiem izveidotā ražotne, kas aprīkota ar mūsdienīgākajām polimēru pārstrādes iekārtām, ne tikai palielināja Nordic Plast ražošanas jaudas, bet arī konkurētspēju un eksporta potenciālu. Izveidojot jaunas ražotnes, tajās tiek radītas jaunas darbavietas, kas Latvijas situācijā ir ļoti būtiski, un ieguldīts darbs vides piesārņošanas samazināšanā.

Kas vēl ir padomā?

Šobrīd padomā ir vairāki lieli projekti - Laucienas projekts, kas jau ir finiša taisnē tehnoloģiju izvēlē. Tāpat mums ir liela vīzija: esam nolēmuši vienuviet salikt visus mūsu polimēru pārstrādes uzņēmumus un veidot specializētu parku, jo tas mūsdienās kļūst ļoti sarežģīts process divu iemeslu dēļ - saņemtais materiāls ir aizvien netīrāks, jo ļoti daudz tiek šķiroti sadzīves atkritumi, kur ir bioloģiskie un organiskie piemaisījumi. Turklāt pats materiāls kļūst sarežģītāks, piemēram, PET pudelēm ir vairāki atšķirīgi slāņi. Tāpēc ir laboratoriski jāpēta, ko var pārstrādāt un ko nevar, kā tikt galā ar piemaisījumiem, kādi filtri jāliek pārstrādes procesā. Viss kļūst sarežģītāk, lai nodrošinātu homogēnu gala produktu.

Tas nozīmē, ka pārstrādes tehnoloģijas ir nepārtraukti jāuzlabo, lai nepārtrauktu līdzekļu ieguldījumu?

Polimēru pārstrāde ir process, kas prasa nepārtrauktus ieguldījumus. Brīdī, kad ir sakārtota pārstrāde, saproti, ka Latvijas energoresursu cenu dēļ ir jāsāk skatīties uz lētāku materiālu. Momentā, kad sāc skatīties uz lētāku materiālu, jādomā par citu mazgāšanas līniju vai vēl sliktāk - nepieciešama arī priekšmazgāšana. Būtībā tāda līnija, kas agrāk maksāja miljonu, šobrīd, lai varētu pārstrādāt visu pieejamo gammu, maksā vairāk nekā 3 milj. eiro.

Kā vērtējat atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes nozari kopumā?

Slikti ir tas, ka kopumā ir ļoti mazs investīciju apmērs, kas parādās nozarē. Mēs pērn piesaistījām Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB), kas ienāca uzņēmumā kā mūsu jaunais akcionārs ar 9,8 milj. eiro, kuri ir paredzēti tieši kā svaiga nauda investīcijām. Kopumā Latvijā pēdējo gadu laikā neesmu redzējis nekādu citu naudu ieplūstam. Protams, ir Eiropas fondu nauda, kas ik pa laikam parādās, bet diemžēl pēdējos divus gadus nopietni to līdzfinansētu projektu nav bijis, bet iepriekšējā perioda projekti ir pabeigti. Tiklīdz kāds ārzemju investors parādās ar savu ideju, no viņa tiek prasīts, piemēram, ietekmes uz vidi novērtējums, taču izpildījums ir tāds, ka biznesa idejas nomirst ātrāk, nekā novērtējumu var dabūt gatavu. Novērtējuma izstrāde aizņem vismaz 12 mēnešus, bet pasaules tirgus 12 mēnešos strauji mainās. Vienīgais, ko Latvija investoriem var iedot, ir zemes pleķis kopā ar pienākumu saskaņot šā pleķa apbūvi ar visiem apkārtnes iedzīvotājiem. Principā es neredzu nevienu motīvu investoriem izvēlēties Latviju starp pārējām kaimiņvalstīm. Vietējie uzņēmēji investē tikai tāpēc, ka viņi ir šeit dzimuši un auguši. Arī tehnoloģiski Latvija sāk ļoti būtiski atpalikt no kaimiņvalstīm. Piemēram, šķirošanas rūpnīcas mums, atvainojos, ir saliktas, nekam nederīgas. Ja paskatāmies, cik pārstrādājamā materiāla var nopirkt Lietuvā, tad Latvijā šāda materiāla nav. Pie mums ir faktiski divas rūpnīcas, kas iedod taustāmu apjomu.

Ar ko Latvijai var draudēt minētā atpalikšana?

Viss ir ļoti vienkārši. Plānošanas periods ilgst līdz 2020. gadam, un šajā periodā ir jāizpilda Eiropas Savienības direktīvas prasības - par 50% ir jāsamazina apglabājamo atkritumu apjoms. Līdz 2025. gadam ir jāsagatavo atkārtotai izmantošanai 60% atkritumu, līdz 2030. gadam tie jau ir 65%. Līdz ar to šajā plānošanas periodā ir jāizveido visa nepieciešamā infrastruktūra, lai sasniegtu šos rādītājus, jo pēc tam Eiropas struktūrfondi vairs nebūs pieejami. Tāpēc, ja visai dalītās atkritumu savākšanas attīstībai ir plānoti 5,4 milj. eiro un apjoms ir simtiem tūkstoši tonnu, tas nav iespējams. Tāpat, piemēram, atkritumu pārstrādes un reģenerācijas veicināšanai ir paredzēti 26 milj. eiro, bet vēl joprojām šie līdzekļi nav pieejami. Atbalsta intensitāte ir 35%, faktiski viss ir pareizi - var būvēt dzīvotspējīgus pārstrādes uzņēmumus, bet, ja ieskatāmies kritērijos, tad tie ir orientēti uz to, ka ir jābūvē maziņš, maziņš uzņēmums, kas pārstrādā tikai Latvijas materiālu. Tāpēc mums ir vieglāk uzbūvēt pārstrādi, kam nav nekādas saistības ar Latvijas atkritumiem, jo nav jēgas būvēt maziņu darbnīciņu, ja konkurējam globālā tirgū. Es faktiski neredzu izdzīvošanas iespējas maziem uzņēmumiem.

Kādu jūs redzat nozares nākotni pēc desmit vai vairāk gadiem? Varbūt cilvēki vairs nemēslos, vai būs materiāli, kas paši sadalās?

Protams, atkritumu struktūra mainās, tāpēc šobrīd pirmā prioritāte, pēc manām domām, ir investēt atkritumu šķirošanas un pārstrādes iekārtās. Pēc tam var domāt par nākamajiem soļiem. Savukārt šobrīd pietrūkst plānveida pieejas. Citās valstīs viss ir skaidrs. Piemēram, pēc bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes veidojas substrāts - melnzeme ar dažādu minerālu piemaisījumiem - atsevišķās Eiropas Savienības valstīs ir noteikts, ka ceļu būvē ir jāizmanto otrreizējais materiāls, nevis jārok jauns. Mums nekā tāda nav.

Vai jūs pats šķirojat atkritumus?

Protams, katru dienu šķirojam gan birojā, gan mājās.

Kā jūs nonācāt šajā biznesā?

Tas sākās 1998. vai 1999. gadā, mani partneri nodarbojās ar iepakojuma vairumtirdzniecību. Toreiz Eiropas vēsmas bija tādas, ka tirgot iepakojumu ir forši, bet to var arī savākt, sašķirot un pārstrādāt. Tā soli pa solītim sākām ar to visu nodarboties un faktiski turpinu to darīt nu jau 16 gadus.

Kāda jums ir izglītība?

Mans bakalaura darbs Rīgas Ekonomikas augstskolā (SSE) bija par iepakojuma dalītās vākšanas robežizmaksām. Principā tas bija tāds mini biznesa plāniņš, kā to visu varētu organizēt, cik tas izmaksātu utt.

Vai ikdienā papildināt savas zināšanas?

Interesants brīdis dzīvē ir tad, kad esi bijis vienā industrijā ilgu laiku un faktiski viss jau ir zināms. Šajā brīdī ir svarīgi bagātināt savu personību. Viena lieta ir apmeklēt izstādes un visu laiku uzsūkt informāciju par jaunām tehnoloģijām, kas ļoti strauji attīstās. Pavisam cita lieta ir palasīt saistošas grāmatas par cilvēku savstarpējām attiecībām. Mans lielākais izaicinājums pēdējā laikā ir turpināt pilnveidot komandu, kas ar mani strādā. Tas ir pats interesantākais, ka tu vari nedēļu nenākt uz darbu, bet tev neviens nezvana, un uzņēmumā viss ir kārtībā, katrs zina savu vietu un spēj strādāt autonomi. Man liekas, ka tas ir katra nobrieduša vadītāja sapnis: ka viņš var aiziet atvaļinājumā, un viņu neviens netraucēs. Gadiem ejot, rodas apziņa, ka ir jāgūst bauda no tā, ka vari neko nedarīt pēc būtības.

Kā tas ir: būt tik liela uzņēmuma vadības krēslā?

Mēs, salīdzinot ar citiem Latvijas uzņēmumiem, daudz laika veltām jautājumiem, kas ir saistīti ar komandas veidošanu un zināšanu izlīdzināšanu. Protams, katrs cilvēks ir citāds - vienam vairāk padodas organizatoriski jautājumi, cits ir radoša personība, bet vēl cits ir pedants, līdz ar to mans kā vadītāja uzdevums ir panākt to, lai galvenie uzņēmuma cilvēki savā starpā varētu saprasties no pusvārda. Tu jau zini, ko sagaidīt no viņa, kā viņš uztvers informāciju vai izdarīs secinājums utt. Strādājam pie tā, lai izlīdzinātu zināšanu atšķirības. Ja paskatās uz Latviju kopumā, tad liela problēma ir tā, ka spējīgie cilvēki aizbrauc. Šobrīd vēl viens mans liels izaicinājums ir SSE absolventu asociācija, kur esmu kļuvis par prezidentu. Daudzi spējīgi cilvēki pēc studijām dodas prom uz Angliju, Vāciju un citur. Arī studentu aptaujas parāda to, ka daudzi savu karjeru redz tieši citās valstīs.

Varbūt mums šie aizbraukuši cilvēki ir nevis jāvilina atpakaļ, bet gan jāmēģina izmantot to, ka viņi atrodas tur?

Tas ir mūsu absolventu asociācijas lielākais izaicinājums. Te ir vairākas problēmas, pirmkārt, ir daudz gudru skolēnu, kas beidz vidusskolu, bet arī viņi jau lūkojas studiju virzienā pāri robežām. Pirms 20 gadiem SSE bija topa augstskola, jo tajā varēja iegūt prestižu biznesa izglītību, šobrīd tai ir jākonkurē ar citām Eiropas augstskolām. Izglītība ir dārga. Daļa gudro cilvēku jau pēc vidusskolas dodas mācīties uz ārvalstīm, savukārt tā daļa, kas paliek, to izdara pēc augstskolas beigšanas. Tāpēc Latvijā samazinās inteliģento cilvēku skaits. Labi, tādā biznesa vadībā var vēl cilvēkus atrast. Latvijas Universitāte dragā tūkstošiem ekonomistu katru gadu. Savukārt moderns ražošanas direktors ir liela problēma. Programmētāji pēc pirmā kursa prasa algā četru ciparu skaitli, pēc otrā, trešā kursa, ja viņam nemaksā, vienkārši aizbrauc prom. Valstiskā līmenī būtu jāizdomā, kādās nozarēs Latvija sevi pozicionē. Protams, mēs visi dziedam, dejojam, esam zaļa valsts, tas viss ir forši, bet jautājums ir - ko darīt studentam, kas grib veiksmīgi šeit dzīvot un attīstīties? Tad, kad beidzās padomju laiki, moderni bija mācīties par juristu vai ekonomistu, bet viņus taču nevajag bezgalīgi daudz. Protams, izmācoties par ekonomistu, var strādāt gan par bankas vadītāju, gan pārdevēju Rimi. Latvija ir maziņa, tāpēc mums vajag specifiskas tehniskās izglītības cilvēkus, un tā ir liela problēma. Šobrīd var vēl atrast labus vecā kaluma ražošanas direktorus, kas dzelzi saprot no A līdz Z. Savukārt modernu ražošanas direktoru, kurš būtu mana gadagājuma, neesmu sastapis. Augstskolas tādus nesagatavo. Savukārt ceļš no parasta mehāniķa līdz direktoram ir ļoti garš.

Kā uzņēmumā notiek saliedēšanās?

Faktiski katru gadu mums ir cits plāns. Vadības komandā darbinieku maiņa ir neliela, tāpēc mums ir tādi kā cikli. Vienā mēs vadības komandā apgūstam kādu izglītības programmu. Mācāmies kopā, iepazīstam cits citu, analizējam lietas. Varētu teikt, ka tā ir tāda mini maģistrantūras programmiņa, kurā aptuveni 17 cilvēki gadā mācās. Tas ir veiksmīgs veids, kā saliedēties un izlīdzināt zināšanas. Otra lieta ir komandu treniņi, mēs gan esam nedaudz vērsti uz ekstrēmismu. Tie parasti notiek divas dienas ar piedzīvojumu elementiem. Cilvēki tiek nedaudz provocēti, un uzdevumam ir jābūt tādam, ko teju nevar izpildīt vai arī kuru var izpildīt, strādājot komandā. Protams, ir arī pasākumi, kuri ir vērsti uz visu kolektīvu: sporta spēles vai Ziemassvētku pasākums, kas parasti ir ar māksliniecisku ievirzi.

Kā jūs atpūšaties vai novēršat domas no darba?

Man ir divi, trīs vaļasprieki. Viens no galvenajiem nosacījumiem - ir jābūt ārpus civilizācijas. Civilizācijai tuvākais vaļasprieks man ir golfs, kas ir burvīga pastaiga četru, piecu stundu garumā pa sakārtotu, zaļu vidi. Domāju, ka Latvijā golfs kļūst aizvien populārāks, jo tā etiķete paredz to, ka ir jāatslēdzas no visa. Runāt pa telefonu golfā ir ļoti nepieklājīgi. Klusums ir dominējošais režīms manā mobilajā telefonā. Otra neatņemama manas dzīves sastāvdaļa ir viss, kas ir saistīts ar mežu. Sākot ar medību infrastruktūras sakārtošanu un mežu pirkšanu un beidzot ar pašām medībām.

Piedalāties arī dažādās golfa sacensībās? Cik tas ir nopietni?

Golfu var spēlēt divos veidos. Viena lieta, kad spēlē tikai sev savu draugu pulkā, kad vien ienāk prātā. Man pēc dabas svarīgi ir visu laiku pēc kaut kā tiekties. Latvijā katru nedēļas nogali ir vismaz divas sacensības, kur var regulāri piedalīties un salīdzināt savu spēli ar citiem. Šīm sacensībām ir pavisam cita garša, kad esi spiests visu laiku domāt līdz galam, izspēlēt katru sitienu un bedrīti. Dažreiz pēc šim četrām, piecām stundām gribas pat pagulēt diendusu. Protams, ir iespējas braukt arī uz ārzemēm. Bijām martā ar draugiem aizbraukuši uz Itāliju un piedalījāmies amatieru turnīrā. Es dabūju dalītu otro vietu, par vienu sitienu atpaliekot no pirmās vietas. Principā varēju dabūt arī pirmo vietu, bet nedaudz pazaudēju koncentrāciju, jo domāju, ka mana spēle nav nekas īpašs. Mači notiek arī Igaunijā, uz kurieni aizbraucam uzspēlēt.

Vai kaut kas no golfa palīdz arī ikdienas darbā?

Kā jau teicu, svarīga ir spēja koncentrēties. Golfā faktiski cīnies ar sevi. Ir zināms, ka katram laukumam ir savs optimālais sitienu skaits, līdz ar to katrs liekais sitiens tevi attālina. Katra golfera sapnis ir spēlēt optimālajā līmenī, bet golfā ir handikapu sistēma, un dienā, kad handikaps ir nulle, ir skaidrs, ka esi sevi izsmēlis. Tomēr brīdi, kad esi nospēlējis savu labāko raundu mūžā, ir grūti piedzīvot, un ar to golfs atšķiras no citiem sporta veidiem. Faktiski vari visu savu dzīvi spēlēt, un vienmēr tev būs labākais raunds dzīvē. Es arī skrienu, citreiz noskrienu distanci ātrāk, citreiz lēnāk, bet ir grūti noteikt, kurš bijis labākais skrējiens dzīvē. Maratonisti to varbūt varētu pateikt, bet maratonu katru dienu neskriesi, bet golfu var spēlēt katru dienu.

Ja būtu iespēja sākt visu no sākuma, vai izvēlētos darboties šajā pašā - atkritumu apsaimniekošanas nozarē?

Ņemot vērā, cik daudz šajā nozarē ir sasniegts, būtu muļķīgi minēt kādu citu. Ja es sāktu visu no sākuma pirms 20 gadiem, tad noteikti paliktu tepat. Savukārt, ja šodien sāktu visu no sākuma, tad es teiktu - meži, jo Latvijā ir ļoti daudz mežu un tajos ir liels potenciāls.

Vai neesat domājis par iesaistīšanos politikā?

Man nav tādas domas, bet šobrīd absolūti izbaudu iespēju darboties Absolventu asociācijā. Mums ir ambīcijas, kas ir vērstas uz sabiedrības un absolventu iesaisti, izglītības promociju, uz to, ka ir jārada gudrajiem bērniem iespējas studēt. Viens no asociācijas mērķiem ir panākt, ka katrs otrais absolvents no SSE ziedo un ka mēs varam nodrošināt katru gadu zināmu skaitu stipendiju labākajiem studentiem. Pirms vairākiem gadiem ar draugiem izveidojām kampaņu «Lets beat Stanford». Stenfordas Universitātei bija 28% ziedotāju īpatsvars no absolventiem. Mēs sasniedzām pāri par 35% un pierādījām, ka varam iesaistīt vairāk absolventu šajā sociālajā kampaņā nekā Anglijas un Amerikas universitātes. Es no visa šī gūstu ļoti daudz pozitīvu emociju, un, lūk, arī atbilde - politikā ir pārāk daudz negatīvā, lai tajā iesaistītos. Vēl, runājot par izglītību, Latvijā būtu jāsaprot, kuras būtu tās četras, piecas jomas, uz kurām likt uzsvaru.

Pirmās, kas ienāk prata, ir medicīna, kas ir augsta līmeni, tehnoloģijas, IT un biznesa vadība.

Vai dažreiz strādājot nenolaižas rokas?

Gribas strādāt, investēt un attīstīt uzņēmumu, bet ir svarīgi saprast, kā valsts redz uzņēmējdarbības attīstību, kā nodrošināt to, ka inteliģentie cilvēki nebrauc prom un dod valstij atpakaļ caur saviem darbiem.

Esmu klasisko vērtību piekritējs. Man ir četri bērni, bet - cik sarežģīti ir tikt galā ar tik daudz bērniem! Varbūt man tas nav tik izteikti, jo varu atļauties noalgot šoferi, kas viņus izvadā uz skolu, bet daudziem cilvēkiem ar vienu bērnu ir grūti, ar diviem bez vecvecāku iesaistīšanās nevar neko izdarīt, bet, ja ir trīs, tad vienam no vecākiem bezmaz jāmet pie malas strādāšana. Latvieši izmirst, 2030. gadā būs 1,5 milj. iedzīvotāju. Ko valsts dara, lai cilvēki nebrauktu projām, bet arī multiplicētos? Pa lielam - neko. Bērns sāk iet 1. klasē, divpadsmitos viņam beidzas stundas, vecākiem viņš no skolas ir jāizņem. Kad es mācījos pamatskolā, man bija dažādi pulciņi, un līdz pieciem, četriem faktiski notušēju pa skolu un jēgpilni pavadīju laiku. Tagad, ja ir vēlme, lai bērns kaut ko apgūst, ir jāmaksā 150 līdz 200 eiro mēnesī par pulciņiem. Politiskā līmenī mani šobrīd interesē tas, kā vispār mēs izdzīvosim kā nācija, kurš būs tas līderis, kas atnāks un pateiks - re, kur, džeki, - ir plāns, darām! Sāksim ar to, ka mums ir līderu trūkums, jo politiskā sistēma ir veidota tā, lai pie varas nebūtu cilvēku ar viedokli. Visi cilvēki ar viedokļiem uzvelk pelēkos mētelīšus. Varbūt esam patrioti, bet par šo iekšā ir rūgtumiņš. Starp citu, deputāts Artuss Kaimiņš ir mans vidusskolas biedrs. Man ir prieks par viņu, pat neņemot vērā to, cik dīvains viņš ir. Vismaz ir kāds, kurš zvana trauksmes zvanu ik pa laikam par visu to ārprātu, kas notiek. Principā gribētu, lai valsts vadītāji būtu tādi profesionāļi, kam mēs vēlētos līdzināties. Jā, bet, neskatoties ne uz ko, es esmu šīs valsts patriots.

Interesants brīdis dzīvē ir tad, kad vienā industrijā esi bijis ilgu laiku un faktiski viss jau ir zināms. Tad ir svarīgi bagātināt savu personību. Viena lieta ir apmeklēt izstādes un visu laiku uzsūkt informāciju par jaunām tehnoloģijām, kas ļoti strauji attīstās. Pavisam cita lieta - lasīt saistošas grāmatas par cilvēku savstarpējām attiecībām.

MĀRIS SIMANOVIČS

Darba pieredze:

• Eco Baltia valdes priekšsēdētājs (kopš 2007. gada) Iepriekš:

• AS Eko Inuestors valdes priekšsēdētājs (no 2007. līdz 2014. gadam)

• AS Eko Inuestors valdes loceklis (no 2005. līdz 2007. gadam)

• AS Eko Inuestors finanšu direktors (no 2002. līdz 2005. gadam)

• Latvijas Zaļā punkta valdes priekšsēdētājs (no 2006. līdz 2013. gadam)

• Latvijas Zaļā punkta finanšu direktors (no 2003. līdz 2006. gadam)

• Latvijas Zaļā punkta padomdevējs finanšu jautājumos (no 2000. līdz 2002. gadam)

• SIA Latvijas Mobilais telefons finanšu analītiķis (no 2000. līdz 2002. gadam)

Izglītība:

LU Ekonomikas un vadības fakultātes Starptautisko attiecību institūts.

maģistra grāds ekonomikā (no 2001. līdz 2003. gadam)

Rīgas Ekonomikas augstskola (SSE), bakalaura grāds ekonomikas un

biznesa vadībā (no 1998. līdz 2001. gadam]

Papildinājis zināšanas dažādās mācību programmās un kursos Latvijā,

Beļģijā un Polijā

Valodas:

Latviešu, krievu, angļu, vācu un somu

Dienas Bizness, žurnāliste Elīna Pankovska