08.05.2018

Izmaksas, ieviešot dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu Latvijā, varētu būt lielākas nekā gaidītie ieguvumi; mērķu pamatojums - diezgan nekonkrēts

Tā DB norāda iesaistīto jomu pārstāvji. Joprojām karstas diskusijas ir par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) virzīto priekšlikumu Latvijā ieviest dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu, lai gan vēl pagājušā gada jūnijā ministrija norādīja, ka tā sevi neattaisnotu un nesniegtu būtisku ieguldījumu vides piesārņojuma mazināšanā, tāpēc efektīvāka būtu dalītā atkritumu vākšanas sistēma, kas jau darbojas Latvijā un kuras attīstībā investēti gan pašvaldību, gan Eiropas Savienības (ES) fondu, gan privātie līdzekļi. Tomēr pagājušā gada beigās VARAM uzskatu mainīja. Pērn Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija, pamatojoties uz vairāk nekā desmit tūkstošu Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu par iespēju saņemt atlīdzību par PET pudeļu un citu dzērienu iepakojumu nodošanu, uzdeva VARAM veikt izvērtējumu Baltijas valstīs, sagatavot informatīvu ziņojumu par iespējām izdarīt grozījumus attiecīgajos normatīvajos aktos, lai noteiktu PET pudeļu, stikla pudeļu un skārdeņu, kā arī cita veida iepakojumu depozītu sistēmas izveides principus. Tomēr ražotāji, tirgotāji un atkritumu apsaimniekotāji ir skeptiski noskaņoti pret depozīta sistēmas ieviešanu, norādot, ka tā ir dārga un varētu likt vilties. Tāpat pret sistēmas ieviešanu iebilst zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Šobrīd ir iecerēts, ka sistēma sāks darboties no 2020. gada.

Vairāki iemesli

Uz jautājumu, kas lika nosvērties par labu sistēmas ieviešanai, VARAM valsts sekretārs Rinalds Muciņš norāda, ka iemesli ir vairāki. Pirmkārt, tas ir saistīts ar pagājušajā gadā atklāto nelegālo atkritumu aprites sistēmu un ugunsgrēku Jūrmalā, kur dega milzīgs daudzums atkritumu nelegāli izveidotā izgāztuvē. Otrkārt, esot liels sabiedrības atbalsts sistēmas ieviešanai. «Vairāk nekā desmit tūkstoši iedzīvotāju parakstīja iesniegumu Saeimai, kurā pieprasīja šīs sistēmas ieviešanu. Izanalizējot situāciju, VARAM pieņēma lēmumu virzīt ieceri par depozīta sistēmas ieviešanu. Lēmums ir balstīts ari uz izvirzītajiem mērķiem, kas Latvijai ir jāsasniedz atkritumu vākšanā un pārstrādē. Protams, sistēmas ieviešana kaut ko maksā, bet atkritumu radītājam ir jāmaksā, lai atkritumi tiktu apsaimniekoti un nenonāktu apkārtējā vidē,» atzīmē R. Muciņš. Tāpat nepieciešams īstenot papildu pasākumus, lai nodrošinātu ES un Latvijas noteiktos mērķus izlietotā iepakojuma jomā. Uz problēmām ES noteikto mērķu sasniegšanā norādījis arī pēc VARAM pasūtījuma veiktais SIA Geo Consultants pētījums, kura ietvaros secināts, ka grūtības atkritumu (tostarp izlietotā iepakojuma) pārstrādes un reģenerācijas mērķu sasniegšanā var rasties gan laika periodā līdz 2020. gadam, gan arī nākamajā posmā līdz 2030. gadam, kad paredzētas vēl augstākas prasības iepakojuma pārstrādei. Jāpiemin, ka maijā VARAM atbilstoši premjera Māra Kučinska rezolūcijai veiks papildu konsultācijas ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kā ari ar Latvijas Tirgotāju asociāciju (LTA). Sagaidāms, ka iesniegto likumprojektu izskatīšana Ministru kabinetā notiks ne ātrāk kā jūnija vidū. Biedrības Zaļā brīvība, kura iniciēja parakstu vākšanu par sistēmas ieviešanu, pārstāvis Ojārs Balcers norāda, ka iniciatīvu atbalsta un galvenais arguments ir tāds, ka tas varētu palīdzēt Latvijai virzīties uz aprites ekonomiku. Tāpat pārliecību viešot kaimiņvalsts Lietuvas piemērs, kur depozīta sistēma sāka darboties 2016. gadā un vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir apmierināti ar tās ieviešanu.

«Mēs redzam lielo plastmasas atkritumu daudzumu, un tāpēc ir jārīkojas,» uzsver 0. Balcers. R. Muciņš piebilst, ka vēl viens ieguvums no depozīta sistēmas ir visas sabiedrības iesaistīšana un informēšana par atkritumu šķirošanas un atgriešanas nozīmīgumu. Tāpat viņš nevar neminēt materiālo stimulu. Viss kopumā palīdzēšot virzīties uz ambiciozo mērķi, lai 2025. gadā tikai 10% no visiem atkritumiem tiktu noglabāti poligonos. «Tāpēc ir nepieciešama sistēma, kurā visi būs aktīvi līdzdalībnieki. Šie desmit centi, ko varēs saņemt atpakaļ, ir kā stimuls, lai atgrieztu atkritumus tur, kur tos vāc,» uzskata R. Muciņš.

Viedokļi šķiras

Tomēr ne visi piekrīt, ka dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana būtu pareizais solis. Piemēram, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) pārstāvis un Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektors Pēteris Liniņš norāda, ka iniciatīva ir ļoti sena, bet šobrīd tā nebūtu atbalstāma vairāku iemeslu dēļ. Viņaprāt, piesauktā nelegālo atkritumu problēma gandrīz nemaz nav saistīta ar depozīta iepakojuma savākšanas jautājumu, jo runa ir par nelegālo riepu glabātuvēm un atkritumu tranzītu caur Latviju. «Ir pierādīts, ka depozīta iepakojums veido 2% no kopējā atkritumu apjoma valstī. Mēs īsti nezinām, vai šobrīd izpildām vai neizpildām ES noteiktos mērķus. Jautājums ir par uzskaites sistēmu, jo, ja ir zināmi konkrēti rādītāji un apjomi, var izdarīt secinājumus. Nozares pārstāvji apliecina, ka mērķus varēs sasniegt arī, attīstot esošo dalītās vākšanas sistēmu. Ja par pamatu dārgas sistēmas ieviešanai tiek izmantoti diskutabli skaitļi, tad nedrīkst steigties, jo esošās sistēmas ieviešanā ir ieguldīti lieli līdzekļi,» pauž P. Liniņš.

Viņš arī piebilst, ka komersanti ir ieinteresēti ražot savu produkciju un jau šobrīd pietiekami maksā par atkritumu apsaimniekošanu. Alus nozare šogad sastapās ar dažādiem nozari ietekmējošiem negatīviem faktoriem, bet šādas sistēmas ieviešana varētu nozīmēt vēl papildu nodokli ražotājiem, ko šobrīd nozares komersanti nevar atļauties. Tādējādi jautājumu ar PET iepakojuma atkritumiem var risināt ar dalītās vākšanas sistēmas palīdzību, kas tika apstiprināta no VARAM puses pirms trim gadiem, uzver P. Liniņš. Ari LTA vadītājs Henriks Danusēvičs norāda, - 2014. gadā visas iesaistītās puses vienojās, ka tiks iets dalītās atkritumu vākšanas ceļš, tiks attīstīta atkritumu šķirošana un pārstrāde pašvaldībās, kā arī tiks veidotas šķirošanas rūpnīcas. «Tika nolemts, ka depozīta sistēma ir pārāk dārga un sarežģīta un tā nauda, kas bija paredzēta atkritumu šķirošanai, 25 milj. eiro apjomā, tika novirzīta dalītajai atkritumu vākšanai. Vajadzētu paskatīties, kādi būs ieguvumi no katras sistēmas, jo pudeles nav lielākais iepakojuma īpatsvars, ko var atrast vidē. Iespējams, pret mēslotājiem būtu vairāk jāvēršas ar represīvām metodēm, jo pagaidām tās tiek piemērotas kūtri. Piemēram, pagājušajā gadā ir noformēti tikai 233 protokoli par vides piesārņošanu,» norāda H. Danusēvičs.

Nefokusējas uz īsto

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi pauž pārliecību, ka nozarē ir citas -lielākas problēmas, kam vajadzētu pievērst uzmanību, lai varētu izpildīt ES noteiktās prasības. Eco Baltija grupas valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs vērš uzmanību uz to, ka viens no pamatiemesliem, kāpēc atkritumi netiek šķiroti, ir infrastruktūras nepieejamība. «Ir virkne reģionu, kur dalītā atkritumu vākšanas sistēma vēl nav ieviesta, ministrijai vajadzēja šo jautājumu jau sen sakārtot. PET ir tirgojams materiāls, un problēma ar šo atkritumu veidu tiek uzburta. Ir citi - nozīmīgāki jautājumi, kas būtu jārisina,» atzīmē M. Simanovičs. Arī uzņēmuma SIA Clean R valdes loceklis Guntars Levics norāda, - depozīta sistēma ne palīdzēs, ne nepalīdzēs sasniegt uzliktos mērķus. Tāpat ir skaidrs, ka bez dalītās bioloģisko atkritumu vākšanas, nodalīšanas un kompostēšanas ES mērķi netiks sasniegti. Tas ir sāpīgākais jautājums, ko būtu jāsāk risināt jau šodien. G. Levics pauž: «Depozīta sistēma kā tāda ir ļoti skaista, bet diskusija ir par to, ka tā ir dārga un globālo problēmu nerisina. Mēs liekam neīstos uzsvarus neīstajā brīdī uz neīstajām atkritumu frakcijām. Ir arī jādomā, vai esam gatavi šo sistēmu uzturēt.» M. Simanovičs akcentē, ka patiešām īsti nav skaidrības, cik lieli ir PET pudeļu apjomi Latvijā, bet tas ir svarīgi, jo, ja runā par reformām, būtu jāsaprot, kāpēc kaut kas tiek darīts, kāds ir sasniedzamais mērķis un bāzes situācija. «Mēs runājam par atkritumu mikroskopisku daļu. Ja 30 milj. eiro iztērēsim 2% iepakojuma atkritumu savākšanas sistēmas radīšanai, tad, visticamāk, mums vajadzēs pusotru miljardu eiro, lai apsaimniekotu visus Latvijas sadzīves atkritumus, lai samazinātu deponēšanu līdz 10%, kā to nosaka ES. Pēdējais pētījums parāda, ka 29% atbalsta sistēmu, kurā par pudeli samaksās par 15 centiem dārgāk, bet atpakaļ nosacīti saņems 10 centus. Tas ir lobijs konkrētiem automātiem un sistēmai. Latvijā ar ES atbalstu ir izveidotas atkritumu šķirošanas rūpnīcas, tās šķiro visus atkritumus. 15% no pāršķirotā var nosūtīt otrreizējai pārstrādei. PET ir vienīgais materiāls, ko no šķirošanas rūpnīcas var pārdot par naudu. Ja plūsmā nav PET, tad izmaksas sedz pašvaldība vai gala lietotājs. Vēl ir jautājums, vai tiks atprasīts Eiropas finansējums, kas ieguldīts rūpnīcu izveidē,» piebilst M. Simanovičs. Arī G. Levies norāda, ka ne tikai PET, bet ari alumīnija skārdenes ir būtisks balsts šķirošanas naudas plūsmas nodrošināšanā, līdz ar to, ja šīs frakcijas tiks «izņemtas laukā», tas pastarpināti izraisīs atkritumu apsaimniekošanas cenas kāpumu.

Izmaksas un laiks

Paredzēts, ka par iecerētās sistēmas darbību Latvijā atbildīgs būs nacionālā līmeņa operators un to veidos dzērienu ražotāju un tirgotāju asociācijas. Ieņēmumi plānoti no dzērienu ražotāju un tirgotāju dalības maksas, no nepieprasītā un neizmaksātā depozīta par nesavākto iepakojumu un no savāktā iepakojuma realizācijas peļņas. Savukārt izdevumus radīs atlīdzības izmaksāšana tirgotājiem, izmaksas par atsevišķu iepakojuma materiālu nodošanu pārstrādei, loģistikas pakalpojumi un pieņemšanas mašīnu izmantošana. Ražotāju aprēķini, kas balstīti uz Lietuvas piemēra, liecina, ka sistēmas ieviešana varētu izmaksāt aptuveni 30 milj. eiro. Savukārt, pēc R. Muciņa teiktā, ministrija aplēsusi, ka tie varētu būt 20-27 milj. eiro. Valsts līdzekļus sistēmas izveidē neplāno ieguldīt. «Ministrijai ir aprēķini par sistēmas izmaksām, bet svarīgi ir sasniedzamie mērķi atkritumu vākšanā un pārstrādē, kuri virza iet uz šo sistēmu. Protams, ir argumenti, ka tas «nesedz» lielāko daļu atkritumu. Mēs tam piekrītam, bet katrs solis virzienā, lai iesaistītu sabiedrību un mainītu tās attieksmi, ir vērtīgs,» uzsver R. Muciņš. Raugoties no tirgotāju skatu punkta, H. Danusēvičs skaidro, ka viena pudeļu savākšanas automāta uzstādīšana izmaksā tikpat, cik uzstādīt 1,6 tūkst, šķirošanas konteinerus. «Problēma ir tā, ka ministrija nespēj ieviest dalīto vākšanas sistēmu iedzīvotājiem. Ieviešot depozīta sistēmu, sajukums būs gan pārdevējiem, gan iedzīvotājiem. Ir jābūt vienotai sistēmai, kas nerada papildu slogu sabiedrībai. Protams, sadārdzināsies ari atkritumu apsaimniekošanas tarifi,» norāda H. Danusēvičs. Iespējams, ir nepieciešams jauns uzrāviens dalītās vākšanas sistēmai.